KAUCIENS definīcija Latviešu valodā:

KAUCIENS

vīriešu dzimte

  • 1

    Vienreizēja, gari stiepta, stipra skaņa, kāda dzirdama, kam kaucot.

    • Vilka kauciens, suņa kauciens
    • Lokomotīves kauciens, fabrikas svilpes kauciens, automašīnas bremžu kauciens