IZTRAUCĒT definīcija Latviešu valodā:

IZTRAUCĒT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Pēkšņi traucēt; traucējot būt par iemeslu, ka (kāds) pārtrauc (darboties, atrasties kādā stāvoklī).

    • Iztraucēt cilvēku darbā
    • Iztraucēt no pārdomām
    • Iztraucēt mežā zaķi

  • 2

    Pēkšņi pārtraukt (kādu procesu, stāvokli).

    • Ar savu ierašanos iztraucēt darbu
    • Iztraucēt nakts atpūtu, miegu
    • Klaigājot iztraucēt klusumu