IZŠĶIRTIES definīcija Latviešu valodā:

IZŠĶIRTIES

  • 1

    Attālināties, atvirzīties vienam no otra, citam no cita; vairs nesatikties, nebūt kopā.

    • Runātāji izšķīrās
    • Pēc viesībām draugu pulks izšķīrās

  • 2

    Likumā noteiktā kārtībā pārtraukt savu laulību; arī pārtraukt draudzību (ar kādu).

    • Izšķirties ar vīru
    • Izšķirties ar sievu
    • Mēs jau sen esam izšķīrušies
    • Pēc vairākiem gadiem meitene izšķīrās ar draugu

  • 3

    Galīgi izlemt, izvēlēties (kādu no vairākām iespējām).

    • Nevar izšķirties, ko darīt
    • Beidzot viņš izšķīrās
    • Grūti izšķirties, kuru grāmatu pirkt

  • 4

    3. pers Tikt izlemtam, noteiktam.

    • Karā izšķiras tautu likteņi
    • Beidzot jautājums izšķīrās

  • 5

    3. pers Sazaroties; sadalīties.

    • Ceļi izšķīrās uz divām pusēm