IZŠĶIRT definīcija Latviešu valodā:

IZŠĶIRT

pārejošs darbības vārds

  • 1

    Attālināt, atvirzīt vienu no otra, citu no cita; panākt, būt par cēloni, ka vairs nav kopā, ka vairs nesatiekas.

    • Izšķirt kaušļus
    • Ļaužu drūzma viņus izšķīra
    • Apstākļi izšķīra draugus uz ilgāku laiku

  • 2

    Izlemt, atrisināt.

    • Sēdē jāizšķir svarīgi jautājumi
    • Izšķirt, kuram taisnība
    • Izšķirt strīdu, konfliktu

  • 3

    Noteikt (kā iznākumu).

    • Skaitliskais pārsvars izšķīra kaujas iznākumu
    • Teikt izšķirošo vārdu
    • Izšķirošais lēmums, faktors, brīdis
    • Izšķirošā spēle

  • 4

    Pārtraukt, izbeigt (laulību likumā noteiktā kārtībā); atzīt par laulībā neesošiem (ar tiesas lēmumu).

    • Viņu laulība izšķirta jau sen
    • Izšķirt vīru un sievu

  • 5

    Dalot, šķirot uz abām pusēm, izveidot.

    • Izšķirt celiņu matos

  • 6

    Saskatīt, saklausīt un noteikt, pazīt (no kāda kopuma); atšķirt.

    • Spēja izšķirt krāsas
    • Tumsā nevarēja izšķirt priekšmetu kontūras
    • Skaidri varēja izšķirt balsis

  • 7

    Grupējot, klasificējot nodalīt.

    • Izšķirami vairāki epikas paveidi
    • Konflikta risinājumā izšķirt vairākas pakāpes