IZBRAUKT definīcija Latviešu valodā:
IZBRAUKT
-braucu, -brauc
- 1
pārej. un nepārej Braucot izkļūt, izvirzīties (no kurienes, pa ko); izvirzoties (no kurienes), nokļūt (kur); braucot izvadīt (no kurienes, cauri kam, kur).
- Izbraukt no meža
- Izbraukt pa vārtiem
- Izbraukt uz šosejas
- Izbraukt pajūgu no šķūņa
- Izbraukt automašīnu sētā
- 2
nepārej Braukšus pārvietoties (pa ko, cauri kam).
- Vai te var ar zirgu izbraukt?
- Pa purva ceļu nevarēs izbraukt
- 3
nepārej Braukšus doties ceļā.
- Izbrauksim sešos no rīta
- Izbrauca visi reizē
- Kuģis izbrauc jūrā
- 4
pārej Braukšus apmeklēt.
- Izbraucu Rīgu
- Izbraucām pilsētu vienā dienā
- 5
pārej Braucot pāri, izdangāt, sabojāt.
- Izbraukt apstādījumus
- Izbraukt puķes
- Izbraukts, grambains ceļš
- 6
pārej. un nepārej Braucot veikt (nelielu gabalu); aizbraukt uz neilgu laiku.
- Izbraukt pāris līkumu ar velosipēdu
- Izbraukt svētdienā ar jahtu
- Viņš ir izbraucis