IZBRAUKT definīcija Latviešu valodā:

-braucu, -brauc

• 1

  pārej. un nepārej Braucot izkļūt, izvirzīties (no kurienes, pa ko); izvirzoties (no kurienes), nokļūt (kur); braucot izvadīt (no kurienes, cauri kam, kur).

  • Izbraukt no meža
  • Izbraukt pa vārtiem
  • Izbraukt uz šosejas
  • Izbraukt pajūgu no šķūņa
  • Izbraukt automašīnu sētā

• 2

  nepārej Braukšus pārvietoties (pa ko, cauri kam).

  • Vai te var ar zirgu izbraukt?
  • Pa purva ceļu nevarēs izbraukt

• 3

  nepārej Braukšus doties ceļā.

  • Izbrauksim sešos no rīta
  • Izbrauca visi reizē
  • Kuģis izbrauc jūrā

• 4

  pārej Braukšus apmeklēt.

  • Izbraucu Rīgu
  • Izbraucām pilsētu vienā dienā

• 5

  pārej Braucot pāri, izdangāt, sabojāt.

  • Izbraukt apstādījumus
  • Izbraukt puķes
  • Izbraukts, grambains ceļš

• 6

  pārej. un nepārej Braucot veikt (nelielu gabalu); aizbraukt uz neilgu laiku.

  • Izbraukt pāris līkumu ar velosipēdu
  • Izbraukt svētdienā ar jahtu
  • Viņš ir izbraucis