BURKŠĶĒT definīcija Latviešu valodā:

BURKŠĶĒT

burkšķu, burkšķi, burkšķ, burkšķēju

  • 1

    3. pers., nepārej Radīt dažāda augstuma un stipruma neskaidrus trokšņus; atskanēt šādiem trokšņiem.

    • Radioaparāts burkšķ

  • 2

    sarunvalodas vārds nepārej. un pārej Neskaidri runāt, murmināt, parasti izsakot neapmierinātību.

    • Visu dienu viņš burkšķ un burkšķ
    • Ko tu tur burkšķi?