BĒGLIS definīcija Latviešu valodā:

BĒGLIS

vīriešu dzimte

  • 1

    Cilvēks, kas bēg vai ir aizbēdzis, arī cilvēks, kas bēguļo.

    • Ķert, vajāt, slēpt bēgļus

  • 2

    Cilvēks, kas atstājis savu dzīvesvietu, lai paglābtos, piem., no karadarbības, dabas katastrofām.

    • Kara bēgļi
    • Bēgļu nometnes
    • Doties bēgļu gaitās