APKĀRTCEĻŠ definīcija Latviešu valodā:

APKĀRTCEĻŠ

vīriešu dzimte

  • 1

    Ceļš, kas virzās ar līkumu, iesānis no tiešā vai galvenā ceļa.

    • Iet, braukt pa apkārtceļu
    • Lielceļš bija applūdis, autobusu novirzīja pa apkārtceļu