CIET definīcija Latviešu valodā:

apstākļa

• 1

  Tādā stāvoklī, ka ir aizdarīts, aizvērts.

  Upe, ezers jau salst ciet Mute ciet
  • Logi un durvis ir ciet
  • Vāks nav ciet
  • Vārti jau ciet

• 2

  Tādā stāvoklī, ka nav pieejams, nedarbojas (par iestādēm, veikaliem u. tml.); slēgts.

  • Pasts jau ciet
  • Veikali svētdienās ir ciet

• 3

  Tādā stāvoklī, ka ir apgrūtināta elpošana, runāšana, dzirdēšana.

  • Deguns ir ciet
  • Bērnam ir ciet kakls
  • Balss pavisam ciet
  • Elpu rauj ciet

• 4

  Kopā ar darbības vārdu atbilst pēc nozīmes priedēklim «aiz-» vai pastiprina tā nozīmi.

  Vērt ciet Slēgt ciet Pogāt ciet
  • Aizvērt acis ciet
  • Spraugas aizbāztas ciet

• 5

  Kopā ar darbības vārdu atbilst pēc nozīmes priedēklim «sa-» (arī «no-») vai pastiprina tā nozīmi.

  Ķert ciet Turēt ciet
  • Saķert ciet
  • Sagrābt ciet